Šūšana daudziem sākas kā vēlme — uzšūt kaut ko sev. Kaut ko skaistu, īpašu, personīgu. Bet ceļā bieži parādās šaubas: vai man sanāks? vai es mācēšu? vai tas nav par sarežģītu? Tieši šajā vietā milzīga nozīme ir cilvēkiem, kuri ne tikai māca tehniski, bet palīdz noticēt sev.
Šoreiz sarunā aicinājām Zani Zaharovu — Šūšanas akadēmijas radītāju. Viņas pieeja šūšanai nav par ātru rezultātu vai “divām vīlēm un gatavs”. Tā ir par procesu, cieņu pret amatu, apzinātu radīšanu un prieku, kas rodas radošumā. Zanes darbs gadiem ilgi palīdz sievietēm atvērt durvis uz jaunu pasauli — kur pacietība kļūst par spēku, kļūdas par skolotājiem un pašu radīts apģērbs par lepnumu.

Zane, kā radās ideja par Šūšanas Akadēmiju un kāda bija tā sākotnējā vīzija?
Tagad atskatoties uz Šūšanas akadēmijas rašanos tas bija ļoti organisks turpinājums manai
darbībai. Šūšanas apmācības vadu jau kopš 2015. gada. No sākuma tās bija individuālas
apmācības rudens/ziemas periodā, jo pavasaris/vasara man ir ļoti intensīvs darbā ar līgavām, es darinu kāzu kleitas. Es ļoti daudz savā ikdienā sekou idejām un sajūtai. Ja atnāk ideja, tad daudz neanalizēju, bet skatos kā es pēc iesējas ātrāk varu to realizēt. Un tā arī vienā dienā radās individuālās tērpu darināšanas nodarbības. Tās ieguva lielu popularitāti, visus mācīties gribētājus es nespēju uzņemt. Godīgi sakot kopš tā laika plaša reklāma šim formātam manā vadībā nav nepieciešama, jo ir gaidītāju rinda; tāpat arī daudz dāmu pēc vienas sezonas vēlas turpnāt. Tad 2018. gadā pasniegt grupu kursus mani uzaicināja RTU Cēsu filiālē. Arī tur grupas bija vairāk, pieprasījums bija lielāks kā sākotnēji domāts. Tā viss aktīvi notika, rosījāmies klātienē līdz
2020.gada pavasarī pasaule mazliet mainījās. Manas dāmas, tā es saucu savu kursu
apmeklētājas, gribēja turpināt. Mana studija atrodas Rīgā, viņas bija Cēsīs, kaut kas bija jādara lietas labā. Un tā tapa pirmā meistarklase, kā eksperiments, vai šādā formātā man izdosies nodot
zināšanas un parādīt visus smalkumus. Īsā laikā tapa skaidrs, ka tas strādā, tāpēc atvēru pieeju plašākai auditorijai, ne vairs tikai manām patstāvīgajām dalībniecēm. Tā radās Šūšanas Akadēmija un drīz jau būs 6.gadi kopš darbojamies.
Sākotnējā vīzija bija veidot meistarklases klasiskiem izstrādājumiem, kuri iekļautos ikvienā
garderobē un piegrieztnes varētu atrast, piemeklēt gatavo piegrieztņu žurnālos. Galvenais fokuss uz kvalitatīvu un tehnoloģiski pareizu šūšanu. Taču pavisam ātri arī tas pamainījās. Jau pirmā publiski pieejamā meistarklase bija ar manis gatavotu piegrieztni Slip kleitai (slīpā diega piegriezuma kleita). Līdz ar to Šūšanas Akadēmija manā dzīvē sāka ieņemt ļoti nopietnu vietu. Jo tādas meistarklases sagatavošana prasa ļoti daudz darba.
Kā arī es sapratu, ka Šūšanas Akadēmija nebūs vienas sezonas projekts, tur būs liela izaugsme un plašas attīstības iespējas.
Kādi cilvēki visbiežāk nonāk Tavās meistarklasēs vai kursos - un ar kādu sajūtu viņi parasti aiziet?

Pie manis nonāk ļoti dažādas sievietes. Daļai jau ir skaidra vai aptuveni skaidra izpratne, ka
šūšana ir process; amats, kura apgūšana ir daudzslāņaina. Bet ir arī tādas, kurām sākumā ir
priekšstats, ka tas būs ātri, vai, ka tiks mācīta kaut kāda šūšanas ātrā, vieglā versija. Bet tas ir pilnīgi normāli, es absolūti saprotu šo ilūziju, to lielā mērā radījis mūsdienu ātrais saturs, ātrās pamācības, video formāts - kā uzšūt svārkus stundas laikā. Taču tas nav ilgtspējīgi. Jau apmācību sākumā kļūst skaidrs, ka šūšana ir daudz dziļāks process - tehniskās nianses, pacietība, izpratne, soļi, iedziļināšanās. Es daudz stāstu par kvalitāti. Jā, ne visas pēc kursiem turpina šūt un arī tas ir pilnīgi OK. Bet tās kas paliek, turpina radīt, piedzīvo ļoti skaistu pāreju no “es gribu ātru rezultātu” uz “es vēlos radīt skaisti ar izpatni”.
Un ar kādu sajūtu aiziet? Manuprāt, viennozīmīgi ar lielāku cieņu pret šo amatu, pret sevi un ieguldīto laiku; ar dziļāku izpratni par apģērba ražošanu un radīšanu. Daudzas saka, ka šī pieredze maina attieksmi pret šūšanu, mainās kvalitātes prasības un tiek novērtēta ieguldītā laika un cenas attiecība. Viena no manām personīgajām vērtībām, kuru translēju ir piepildīt pasauli ar skaistām, kvalitatīvām lietām. Mums pietiek lētu masveidā ražotu lietu no sintētiskiem materiāliem ar kurām pasaule jau netiek galā, mēs katra, kas radam, esam atbildīgas neturpināt šo, bet izvēlēties kvalitatīvus audumus maksimāli cik vien iespējams, nepirkt audumu vairāk kā
nepieciešams, radīt apzināti, nevis apmierināt ātrās iegribas. Tas viss iet roku rokā arī ar to kādi cilvēki nonāk pie manis, jo šīs vērtības translēju acur sociāliem tīkliem, līdz ar to droši vien cilvēki, kuri grib kaut ko ātri dabūt gatavu: “divas vīles un gatavs”, pie manis nemaz nenonāk, bet izvēlās citus apmācību veidus.

Vai ir kāds īpašs stāsts vai brīdis akadēmijā, kas Tev atgādināja, kāpēc dari šo darbu?
Ziemas periodā radošums ir ļoti labs līdzeklis pret nomāktu un depresīvu garastāvokli un, kad kursa noslēgumā, dāma atzīst, ka depresīvais noskaņojums šajā sezonā tā arī nepienāca, ka ziema likās īsa un ātra, un tumšie vakari vairs ne tik drūmi, tad es saprotu, ka tam visam ir daudz, daudz lielāka un dziļāka nozīme kā vienkārši uzšūt jaunu kleitu.
Ko Tu ieteiktu cilvēkam, kurš sapņo šūt pats sev, bet domā: “man tas noteikti nesanāks”?
Bet iesākumā stāsts nav par perfekti, bet gan par prieku, kas rodas atveroties radošumam. Perfekcija tiek pieslīpēta vēlāk.

Kā Tu ierdošini cilvēkus nebaidīties no kļūdām un noticēt savām spējām šūšanā?
Un, kad rodas vēlme radīt — svarīgi ir arī materiāli, ar kuriem strādājam. Kvalitatīvs audums spēj iedot pārliecību, iedvesmu un prieku jau no pirmā pieskāriena. Šarlotes audumos mēs ticam apzinātai radīšanai — skaistām, ilgmūžīgām lietām, kas kalpo un priecē.
Ja esi gatava sākt savu šūšanas ceļu vai turpināt to jaunā līmenī, mēs būsim tepat — ar audumiem, kas iedvesmo.