Ir sievietes, kuras šuj, un ir sievietes, kuras ar šūšanu dzīvo. Inna Kopica ir viena no tām, kuru stāsts iedvesmo ne tikai pie šujmašīnas, bet arī dzīvē kopumā. Viņas ceļš no bērnības lellēm līdz šūšanas meistarklasēm tūkstošiem sieviešu ir sirsnīgs, drosmīgs un ļoti cilvēcīgs. Šajā sarunā Inna dalās ar to, kā šūšana kļuva ne tikai par viņas ikdienu, bet arī par dzīves jēgu, uzņēmējdarbību un iedvesmas avotu citām.
Kā sākās tavs ceļš šūšanas pasaulē?
Vai atceries savu pirmo šūšanas projektu? Kas to iedvesmoja?
Patiesībā es nemaz neatceros tādu īpašu sākumu, jo man ir sajūta, ka šuvu visu mūžu, kopš sevi atceros. Pirmās laikam bija lelles, kurām vajadzēja tērpus.
Un tad, kad man bija kādi 15 gadi, mamma nopirka šujmašīnu un kopš tā brīža es nespēju sevi iedomāties bez tās. Un tajā pašā laikā parādījās pirmie Burda žurnāli, kas bija kā kautkas no citas realitātes, ar tk neticami skaistiem un neredzētiem apģērbu modeļiem. Un tā es sāku šūt, šuvu visu, kas bija tajos žurnālos, šuvu sev, šuvu draudzenēm un šuvām kopā ar draudzenēm.
Kas tevi mudināja pārvērst šūšanu par savu profesiju un dzīvesveidu?
Vai tas bija pakāpenisks solis vai liels lēmums vienā dienā?
Šūšanu, kā profesiju, es neapsvēru nekad, jo kautkā to vienmēr uzskatīja par tādu, kā nenopietnu profesiju, kas nevar īsti būt tāda, ar ko pelnīt iztiku un visu laiku es šuvu tikai pēc darba brīvajā laikā- vakaros, naktīs, brīvdienās. Neslēpšu, ka smagākos krīzes laikos šūšana burtiski glāba no bada.
Un tad pēc 40 gadu vecuma pienāca brīdis, kad es sapratu, ka nevēlos vairāk tā strādāt, sapratu, ka vēlos ko savu, ka vēlos darīt to, kas man patīk visavairāk un neskatoties uz to, ka praktiski neviens īsti neticēja, ka man izdosies, es aizgāju no algota darba un kļuvu par uzņēmēju.
Tu vadi populāras meistarklases – kā radās ideja par “Šūšanas sektu” un šūšanas apmācībām tiešsaistē?
Meistarklases un Šūšanas sekta-tas ir tik īpašs un mīļš stāsts! Tas posms manā dzīvē ir īpaši nozīmīgs un skaists.
Viss sākās pavisam neplānoti un nejauši-ar covid un mājsēdi. Pēkšņi, vienā mirklī, nevienai klientei vairs nevajadzēja tērpus, viss apstājās un apstājās arī mans darbs-puspabeigti pasūtījumi palika uz pakaramiem, tos vairāk nevienam nevajadzēja un es paliku bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Pēc šoka un izmisuma posma es sapratu, ka ir jāmainās, ka ir jādara kas jauns, par ko jau biju kādu laiku domājusi, bet visu laiku atliku laika trūkuma dēļ un arī neticības, ka es vispār to spēju- es sapratu, ka jāmēģina izveidot somu šūšanas meistarklases. Tas bija liels izaicinājums, jo man nebija pilnīgi nekādu zināšanu šajā jomā- es nezināju neko par platformām, kur tās var izvietot, neko nezināju par video, montāžu, principā pilnīgi neko nezināju.
Un man jāsaka milzīgs paldies man ļoti mīļiem cilvēkiem, kas palīdzēja man tajā visā pašā sākumā un palīdz joprojām.
Un tā mājsēdes laikā es ķēros pie pašas pimās- kosmētikas maciņa meistarklases. Tā laikam bija pati grūtākā meistarklase, jo visu mācījos pilnīgi no nulles.
Un tad pienāca brīdis, kad man bija jāsāk reklamēt tās sākumu soctīklos- es negulēju visu nakti, gaidot rītu un vai kāds pieteiksies manai meistarklasei. Un no rīta es biju patiesi šokā un laimīga, kad ieraudzīju, cik daudzas pieteicās manai meistarklasei! Es neticēju, ka tiešām visas vēlas mācīties šūt ar mani.
Un tā pamazām mēs tuvojāmies Šūšanas sektas sākumam.
Kad sākās meistarklase, tai bija izveidots savs čats, kur var uzdot jautājumus, runāt ar citām dalībniecēm un atradīt savus uzšutos darbus. Pamazām nāca klāt jaunas meistarklases, dalībnieces čatā kļuva vairāk, un mūsu kompānija bija tik radoša, iedvesmojoša un draudzīga, ka meitenes nevēlējās, lai čatu pēc meistarklašu noslēguma slēdzu ciet un viena no dalībniecēm pat izdomāja nosakumu “Šūšanas sekta”!
Un tā radās mūsu mīļā sekta, kurā ir nu jau neticami liels dalībnieču skaits! Un mēs šujam, meklējam palīdzību, padomus, runājam par visu par un ap šūšanu un ne tikai!
Un man liels prieks, ka šī grupa mums palīdzēja tad, kad tas mums bija visvairāk nepieciešams.
Kur tu smelies iedvesmu jauniem kursiem un projektiem – mode, materiāli, klientu vajadzības vai sajūta “no iekšienes”?
Man sajūta, ka iedvesma ir visur-soctīklos, filmās, ielas modē. Mana vismīļākā un iedesmojošākā platforma ir Instagram, tur bieži smeļos iedvesmu. Ļoti bieži idejas meistarklasēm nāk no mūsu klubiņa un meistarklašu dalībniecēm. Dažreiz vienkārši pēkšņi ir kāda ideja un viss, ir sajūta, ka tādu meistarklasi vajag!
Kura no tavām meistarklasēm tev pašai ir vissirdsmīļākā un kāpēc?
Man grūti pateikt, kura meistarkalse man ir vismīļākā, jo katrai ir savs stāsts, katra deva man ko jaunu un katrā meistarklasē bija daudz īpašu stāstu no dalībniecēm, kas lika man gan plati laimīgi smaidīt, gan raudat aiz prieka un aizkustinājuma.
Kādi ir biežākie izaicinājumi, ar ko sastopas tava kursa dalībnieces – un kā tu viņām palīdz tos pārvarēt?
Laikam vislielākais izaicinājums, ar ko sastopās meistarklašu dalībnieces, ir laika trūkums! Un man ir sajūta, ka es visu padaru vēl izaicinošāku, kad veidoju jaunas meistarklases :)! Mums ir tik fantastiskas, radošas dāmas, kas aizraujās ne tikai ar šūšanu, bet arī ar citiem hobijiem, kurām ir ģimenes, pasakaini skaisti dārzi, kuras gatavo fantastiskus ēdienus, sporto, ceļo un es no sirds apbrīnoju, ka viņas spēj atrast laiku arī manām meistarklasēm un šūt tik apbrīnojami skaistus darbus!
Bet ja nopietni, ja ir kāda problēma vai jautājums meistarklasē, tad visās manās meistarklasēs ir čati, kur es jebkurā laikā cenšos uzreiz palīdzēt tikt galā ar jebkuru jautājumu un parasti man tas izdodas.
Ko tu vēlētos iedvesmot citās sievietēs, kuras sapņo sākt šūt, bet vēl nav uzdrošinājušās?
Te viss vienkārši- vienkārši sākt! Ja ir vēlme mācīties šūt, tad vienkārši jāpaņem šujmašīna, skaists audums un labas šķēres un jāsāk! Drošībai var iegādāties kādu no manām meistarklasēm un pievienoties čatam, kur var uzdot jebkuru jautājumu un es atbildēšu.
Ja ir bail, tad vienkārši iztēloties, kas būs tas šausmīgākais, ja nesanāks ar pirmo reizi? Parasti tā atbilde arī palīdz, jo šausmīga tur tiešām nekā nebūs, bet ja pamēģināsi, tad var sanākt kas skaists! Tieši tik vienkārši viss ir!
Innas stāsts pierāda, ka nekad nav par vēlu sekot savai sirdslietai. Ar siltumu, vienkāršību un nelokāmu ticību sev viņa ir radījusi vietu, kur sievietes jūtas droši, iedrošinātas un iedvesmotas. Ja arī tev kādreiz licies, ka “šūšana nav priekš manis”, šis stāsts var būt tieši tas grūdiens, kas vajadzīgs. Jo, kā saka Inna – “Vienkārši jāsāk. Tieši tik vienkārši viss ir.”
